1970. gadā Pasaules izstādē Japānā tika atklāts izgudrojums, kas šķita tieši no zinātniskās fantastikas: “cilvēku veļas mašīna”, kas pazīstama kā Ultraskaņas vanna. Sanyo Electric Co. (tagad Panasonic Holdings Corp.) izstrādātā olu formas ierīce solīja pilnībā automatizētu peldēšanās pieredzi. Lietotāji iekāpa kapsulā, kas piepildīta ar karstu ūdeni, izmantoja ultraskaņas viļņus, lai attīrītu, un masāžas bumbiņas, lai mīcītu ķermeni. Neskatoties uz novatorisko koncepciju, ierīce nekad nav guvusi komerciālus panākumus. Tomēr vairāk nekā pusgadsimtu vēlāk šī ideja ir radusies no jauna, šoreiz ar futūristisku pavērsienu.
Viena persona, kuru šis izgudrojums ļoti ietekmēja, bija Jasuaki Aojama, tolaik Osakas ceturtās klases skolnieks. Izstādes laikā aizraujoties ar mašīnu ideju, Aoyama nekad neaizmirsa šo iespaidu. Šodien kā dušas galvas uzņēmuma Japan’s Science Co vadītājs Aoyama strādā, lai ieviestu dzīvē modernizētu koncepcijas versiju, kas nodēvēta par “Mirai Ningen Sentakuki” jeb “cilvēku nākotnes veļas mazgājamo mašīnu”.
Atjauninātais dizains izvairās no olu formas dizaina, lai iegūtu gludāku formu, kas atgādina reaktīvo iznīcinātāju vai lielu ķiveri. Aprīkots ar caurspīdīgu jumtiņu, kas atveras no aizmugures, iekārta iegremdē lietotāju personalizētā, uzlabotā peldēšanās pieredzē. Lietotājam sēžot vannā, sensori uzrauga dzīvībai svarīgās pazīmes, lai nodrošinātu, ka ūdens ir optimālā temperatūrā. Integrēta AI sistēma novērtē lietotāja emocionālo stāvokli — mierīgu vai saspringtu — un projicē nomierinošus vizuālos attēlus nojumes iekšpusē, lai veicinātu relaksāciju. Viss process, ieskaitot mazgāšanu un žāvēšanu, aizņem tikai 15 minūtes.
